Kad man palika trīsdesmit pieci gadi, es strādāju par maiņas vecāko vietējā ražošanas uzņēmumā Rēzeknē. Darbs bija stabils, alga Latgales mērogam ļoti laba, un man jau piederēja savs izremontēts divistabu dzīvoklis netālu no centra, kuru biju lēnām iekārtojis paša spēkiem.
Toreiz kāds mans bērnības draugs, malkojot kafiju pēc darba dienas, teica vārdus, kas uz ilgu laiku iesēdās manā prātā: “Jāzep, met mieru tām Rīgas modes dāmām vai pilsētas izlutinātajām princesēm.
Atrodi sev kādu vienkāršu meiteni no dziļākiem laukiem – tādu, kas māk strādāt, kas novērtēs tavu gādību un gribēs īstu ģimeni, nevis jaunāko telefonu un dārgus zīmolus.”
Es toreiz viņam noticēju ar visu sirdi. Man šķita, ka lauku meitene būs uzticīga, pieticīga un vienmēr pateicīga par to, ko es viņai spēju sniegt. Tā manā dzīvē ienāca Mirdza.
Viņai tobrīd bija divdesmit astoņi gadi, viņa bija pārcēlusies uz Rēzekni tikai pirms dažiem gadiem no kāda pavisam maza ciemata pie Ludzas un strādāja par pārdevēju vietējā veikalā.
Viņa bija klusa, nēsāja vienkāršas drēbes un nekad neprasīja dārgas dāvanas. Mūsu pirmie randiņi bija pastaigas pa Kovšu ezera krastu un lēta kafija no tuvējās kafejnīcas.
Es jutos kā viņas glābējs. Man šķita, ka izvelku viņu no kopmītņu istabiņas un bezcerības, dāvājot drošību, mīlestību un stabilitāti pilsētā.
Pasakas sākums un pirmais pavasara siltums
Mūsu kopdzīve sākās kā skaistākajā kino. Mirdza tiešām šķita ideāla sieviete – mājās vienmēr smaržoja pēc siltām vakariņām, drēbes bija izgludinātas, un viņa bieži skatījās uz mani ar tādām pateicīgām acīm, kādas pilsētā neieraudzīsi.
“Jāzep, es nekad nedomāju, ka man dzīvē tā paveiksies. Mūsu pusē vīrieši vai nu dzer, vai brauc prom, bet tu esi tik stabils un gādīgs,” viņa mēdza teikt vakaros, kad sēdējām uz mūsu balkona un vērojām Rēzeknes gaismas.
Es jutos kā īsts vīrietis, kurš nodrošina ģimenes ligzdu. Mēs sākām plānot nākotni, un drīz vien klusi sarakstījāmies. Es biju pārliecināts, ka šī meitene būs man pateicīga visu mūžu par to, ka devu viņai iespēju sākt jaunu dzīvi.
Pirmais laulības gads pagāja kā sapnī. Mirdza palika stāvoklī, un mums piedzima meitiņa Jana. Es biju gatavs strādāt divās maiņās un uzņemties jebkuru papildu darbu, lai tikai manām sievietēm nekā netrūktu. Es gribēju, lai Jana uzaug labos apstākļos un Mirdzai nebūtu jāuztraucas par rītdienu.
Mēs nopirkām labākos ratiņus, un es pat sāku atlikt naudu meitas studijām, lai gan viņa vēl gulēja šūpulī. Taču, kad meitiņa paauga un Mirdzai vairs nebija visu dienu jāvelta tikai bērnam, es sāku pamanīt pirmās, sākumā pavisam sīkas un it kā nevainīgas pārmaiņas viņas raksturā.
Kad aprīļa dzestrums ielaužas mājas siltumā
Aprīlis Latgalē ir viltīgs mēnesis – it kā saule jau sāk spīdēt krietni spožāk un gaiss smaržo pēc pavasara, bet vējš joprojām ir mānīgi dzestrs un bieži kož līdz pašam kaulam. Tieši tāda pamazām kļuva arī mūsu kopdzīve – sākumā it kā saulaina, bet ar katru dienu arvien vēsāka un svešāka.
Mirdza sāka pamanīt lietas, kurām agrāk nepievērsa nekādu uzmanību, un sāka pētīt, ka citām pilsētas sievietēm darbā ir modernāki pavasara zābaki, bet kaimiņiene no blakus kāpņu telpas nupat aizbraukusi atpūtas ceļojumā uz siltajām zemēm.
Viņas vārdu krājumā pēkšņi parādījās frāzes, ko mūsu pirmajos kopdzīves gados es nekad nebiju dzirdējis un pat nevarēju iedomāties: “mēs to vienkārši nevaram atļauties”, “cik ilgi mēs te vēl nīksim šajā vecajā pilsētas rajonā” un “es gribu beidzot sākt normālu dzīvi, nevis nodarboties ar mūžīgu kapeiku skaitīšanu katru mēnesi”.
Tas notika pamazām. Vispirms viņa pieteicās kursos un sāka strādāt par menedžeri, saskārās ar citu pilsētas vidi un jaunām paziņām. Viņas “vienkāršība” izdzisa ar katru saņemto algu.
— Jāzep, mums vajag lielāku mašīnu un jaunu, modernu remontu. Man ir kauns aicināt jaunās darba kolēģes ciemos uz šādu “vecmodīgu” dzīvokli, — viņa teica kādā dzestrā aprīļa rītā, kad malkojām kafiju pirms darba.
— Bet, Mirdza, mums taču ir aizdevums, un Janai pavasara sezonai vajag pilnīgi visu jaunu – drēbes, apavus, pulciņus… — es mēģināju iebilst, jūtot, kā krūtīs sāk augt nepatīkams nemiers.
— Citi vīrieši, kuriem patiesi rūp savas sievietes labklājība, bez liekiem jautājumiem nodrošina visu nepieciešamo un vēl vairāk, bet tu ar savu mūžīgo taupīšanu liec man justies tā, it kā mēs dzīvotu pilnīgā trūkumā un man nekas nepienāktos! — viņa ārkārtīgi asi un aizvainoti atcirta, ar spēku aizcirta virtuves durvis tā, ka norībēja viss dzīvoklis, un tūlīt pat aizgāja savās gaitās, pat neuzmetot man ne mazāko skatienu.
Tā vairs nebija tā meitene no dziļajiem laukiem, kura pirms dažiem gadiem priecājās par katru manu uzmanības apliecinājumu. Viņa sāka salīdzināt mūsu dzīvi ar svešām, ideālām bildēm sociālajos tīklos.
Viņa vairs nebija pateicīga par jumtu virs galvas – viņa to uztvēra kā pašsaprotamu minimumu, ko es viņai esmu “parādā”. Es jutos nevis kā mīļotais vīrietis, bet gan kā bankomāts, kuram nav tiesību uz savām vēlmēm vai atpūtu.
Pēc pieciem gadiem mūsu laulība, kas sākotnēji šķita būvēta uz tik lielas, neviltotas pateicības un skaistiem nākotnes solījumiem, diemžēl pilnībā izjuka un sabruka. Sekojošais tiesas process izvērtās neizsakāmi nepatīkams un morāli sagraujošs – izmantojot likuma pantus, viņa tiesiski ieguva pusi no mana dzīvokļa vērtības, pamatojot to ar faktu, ka laulības laikā mēs mājokli bijām kopīgiem spēkiem “uzlabojuši”.
Viņa nekavējoties noformēja visus iespējamos maksimālos alimentus un, tiklīdz pēdējais paraksts uz juridiskajiem dokumentiem bija nožuvis un lietas nokārtotas, viņa ar iegūto kapitālu nekavējoties aizbrauca atpakaļ uz savu dzimto pusi netālu no Ludzas, neatstājot ne mazākās cerības uz cilvēcīgu izlīgumu.
Tur viņa nopirka savu īpašumu, atvēra nelielu biznesu un tagad dzīvo cepuri kuldama, kamēr es paliku savā pusdzīvoklī ar milzīgu parādu nastu un tukšumu sirdī.
Šķir nākamo lapu, lai uzzinātu, kā beidzās mans otrais mēģinājums un kādu aprēķinu es beidzot pamanīju
